Draugi, atzīšos — man šodien ir dzimšanas diena. Man aprit 53 gadi.
Un, ja drīkst, sākšu mazliet jokojot.
Man vienmēr ir šķitis savādi apsveikt cilvēku dzimšanas dienā. Padomājiet paši — kad cilvēks piedzimst, viņam taču neviens nejautā, vai viņš to vēlas vai ne. Tad ar ko īsti viņu apsveikt? Varbūt jau pats fakts, ka esi piedzimis, ir pietiekami laimīga nejaušība.
Bet, no otras puses, tāda tradīcija mums ir. Un, ja reiz ir — tad apsveiksim cits citu.
Tā es domāju līdz brīdim, kad man piedzima meita.
Jau pati maza cilvēciņa parādīšanās pasaulē man šķita kaut kas līdzīgs brīnumam. Protams, tas notiek katru dienu un ar ļoti daudziem cilvēkiem. Bet, kad tas notiek ar tevi, tas pēkšņi vairs nešķiet kaut kas ikdienišķs.
Un pēc tam sākās vēl kas pārsteidzošāks.
Viņa auga.
Un ar katru mēnesi, ar katru gadu es arvien vairāk redzēju, ka manā priekšā ir pilnīgi patstāvīgs, no manis atšķirīgs cilvēks.
Un tajā pašā laikā — kaut kādā neizskaidrojamā veidā — es.
Ļoti līdzīga. Sejā, skatienā, vārdos, intonācijās, žestos. Un vēl kaut kādās daudz grūtāk nosaucamās lietās.
Reizēm man pat šķita, ka viņa mani speciāli atdarina. Atkārto manus vārdus, manas intonācijas, manu runas veidu.
Bet tad es sapratu — nē.
Tie ir viņas vārdi.
Viņas intonācijas.
Viņas veids.
Vienkārši reizēm tajā visā es atpazīstu sevi.
Un tieši tad arī mana paša dzimšanas diena man ieguva pavisam citu nozīmi.
Jo dzimšana ir pirmais brīnums, kas ar cilvēku notiek.
Un, ja pēc tam pietiekami uzmanīgi skaties uz savu dzīvi, izrādās, ka tajā notiek vēl ļoti daudz citu brīnumu.
Bet man pats lielākais, svarīgākais un brīnumainākais no tiem ir mana meita.
Lai gan esmu ārsts, lai gan zinu ģenētiku un bioloģiju, man tas joprojām šķiet neticami.
Redzēt sev blakus cilvēku, kurš ir pilnīgi cits.
Ar savām domām.
Savu raksturu.
Savu dzīvi.
Savu ceļu.
Un tajā pašā laikā — tik ļoti līdzīgs tev.
Savējais.
Tas man sagādā milzīgu prieku.
Un tagad arī savai dzimšanas dienai es redzu jēgu.
Tā bija vajadzīga kaut vai tāpēc, lai reiz varētu pienākt vēl viena dzimšanas diena.
Diena, kurā pasaulē piedzima mana meita.
Un kurā kaut kādā ļoti savādā un skaistā veidā vēlreiz mazliet piedzimu arī es.
Meita, protams, pati tā nedomā. 🙂
Ziniet, 26–27 gadu vecumā cilvēks parasti ir daudz gudrāks par savu jau padzīvojušo 53 gadus veco tēvu.
Es arī tāds biju.
Šajā vecumā šķiet, ka daudz kas jādara citādi. Labāk. Gudrāk nekā vecākiem.
Un, starp citu, arī tas man sagādā prieku.
Jo arī tajā es reizēm atpazīstu sevi.
Lai gan mana meita, protams, tam kategoriski nepiekristu.
Tomēr vienreiz viņa man pateica:
“Pap, zini… būtībā es esmu tu.”
Es pajautāju:
“Kādā ziņā?”
Viņa atbildēja:
“Visos. Gan sliktajos, gan labajos.”
Un, laikam, labāku dzimšanas dienas dāvanu tēvam nemaz nevajag.
Es izvēlējos foto no 2016 gada brauciena uz grieķiju. Kur mēs aizbraucam divatā ar mašīnu. Nu vispirms man nebija bardas. Un sakarā ar to daudz vienkāršāk redzēt cik mēs esam līdzīgi. ) Nu un daži momenti saistītie ar privātuma politiku.
Papildinājums. Un lūk objektīvais vērtējums no chatGPT.
Kopējo līdzību es vērtētu apmēram uz 6 no 10 — ģimeniska līdzība ir redzama, bet tā nav ļoti izteikta… Un tas ir pilnīgi normāli. Dažreiz cilvēki redz to ko viņi grib redzēt. Un šajā gadījumā teikšu atklāti… Kas ir objektīvi, man nav svarīgi. Tas ir laikam vienīgais gadījums kad es ta varu pateikt. )